Kā runāt ar bērnu par traģiskiem notikumiem

2013.gada 21.novembrī esam piedzīvojuši traģiskāko nelaimi vairāku gadu desmitu laikā. Arī tad, ja tuvinieki, paziņas nav cietuši, mēs jūtam līdzi cietušajiem un daudzi no mums piedzīvo sēras, skumjas, dusmas, bezpalīdzības sajūtu, bailes…

Arī bērni, kuru ģimenes personīgi nav skārusi traģēdija dzīvo līdzi notikušajām, dzird par to no pieaugušajiem, medijiem.

Informācija par traģiskiem notikumiem, kuros gājuši bojā cilvēki ir satraucoša ikvienam bērniem un bieži rada bailes par savu un savas ģimenes drošību. Jo lielāka neskaidrība par notikušo, jo vairāk vietas fantāzijām, kas var pat pārspēt reālos draudus.

Tāpat kā pieaugušajiem arī bērniem var parādīties bailes no dažādām vietam, piemēram, veikaliem, telpām, slikti sapņi, nemiers vai nomāktība.

Tā kā bērnu spējas tikt gala ar smagām jūtām un pieredzi vēl tikai attīstās, īpaši svarīgi, lai mēs pieaugušie esam kopā ar viņiem, pamanām un atbalstām.

Pamaniet, kas notiek ar jūsu bērnu- ko viņš ir dzirdējis, ko viņš par to domā un kā jūtas.

Dažas domas, kas var palīdzēt jums saprast un atbalstīt savu bērnu pēc smagiem notikumiem.

Kā runāt par notikušo ar bērniem saudzējošā veidā?
Tas ir ļoti personīgs lēmums, vai runāt ar bērnu par notikušo un kā par to runāt. Tas atkarīgs no bērna vecuma, jūtīguma, patreizējas dzīves situācijas un citiem faktoriem.

Ir saprotami, ka vēloties pasargāt bērnus no satraucošām emocijām, vecāki izvairās par to runāt, tomēr satraucošs ir notikums, nevis saruna par to. Bērnam ir svarīgi just, ka var runāt par savām jūtām, domām. Izvairoties no smagajiem jautājumiem mēs atstājam bērnu vienu ar tiem. Tas, ka spējam būt kopā un dalīties smagos pārdzīvojumos, satuvina un vairo drošība sajūtu- mēs esam kopā, lai vai kas.

Pat tad, ja mēs nerunājam par notikušo, ir liela iespēja, ka bērns par to dzirdēs no kāda cita- no masu medijiem, draugiem, skolotājiem. Tad, ja bērns zina par notikušo, bet pieaugušie izvairās par to runāt bērns var justies vēl vairāk apdraudēts, jo notikušais ir pārāk briesmīgs, lai par to runātu.

Tāpat bērnam nav iespējas kliedēt savas bažas par to, ka kaut kas ļauns varētu notikt arī ar viņu pašu vai tuviniekiem.

Iedrošiniet un atbalstiet jautāšanu, jo tā bērns var noskaidrot visus satraucošos jautājumus, runāt par to, kas viņu satrauc un saņemt atbalstu.

Lai gan nav universālas receptes kā runāt ar savu bērnu, labākais ko varam darīt ir būt vērīgiem un iejūtīgiem klausītājiem, atbildot uz bērnu jautājumiem vienkārši, saprotami un godīgi. Nesteidziniet bērnu un ļaujiet viņam runāt par notikušo tik daudz un bieži, cik viņš pats to vēlas.

Noskaidrojiet, ko bērns zina un domā par notikušo un vai viņam ir kādi jautājumi par to.

Vecāki bērni vēlas uzzināt vairāk par notikušo un tā iemesliem. Tomēr arī runājot ar vecākiem bērniem svarīgākais ir uzklausīt, sadzirdēt un atbalstīt bērnu.

Ja bērns nevēlas runāt par notikušo- respektējiet to un esiet atvērti, ka bērns var uzsākt sarunu vēlāk.

Parūpējieties par sevi
Arī jums ir daudz dažādu pārdzīvojumu saistībā ar notikušo.

Pavisam mazi bērni var vēl nesaprast notikušo, bet ir ļoti jūtīgi pret pieaugušo emocionālo stāvokli. Ja jūs esat satraukti, arī bērns pārņems šo satraukumu.

Būt bēdīgam vai dusmīgam ir normāli, nebaidieties pastāstīt bērnam kā jūs jūtaties. „Es šobrīd esmu ļoti bēdīgs, jo…”

Tas, ka jūs spējat runāt par savam jūtām un domām atbilstoši bērna vecumam, palīdzēs arī bērnam uzticēties un dalīties un rast veidus kā sadzīvot ar smagām jūtām. Pastāstiet pozitīvu pieredzi, ko jūs darāt vai ko var darīt, kad jūtas skumīgs, nobijies vai dusmīgs. Piemēram, pastāstīt mammai, tētim, draugam…

Saskatīt cerību
Tas kā pieaugušie reaģē, runā un rīkojas kritiskās situācijas, ietekmē veidu kā bērns reaģēs grūtos brīžos.

Ja spēsiet saskatīt cerību un risinājumus, tas palīdzēs veiksmīgāk tikt galā arī bērnam. Jūs varat būt piemērs, ka pat grūtākajās situācijas ir iespējas rīkoties, palīdzēt sev un citiem. Traģiski notikumi rada dziļas ciešanas, bet tas ir arī laiks, kas daudzi cilvēki rīkojas cēlsirdīgi, iejūtīgi un drosmīgi- runājiet ar bērniem par šiem darbiem un varoņiem.

Bērni tāpat kā pieaugušie jūtas labāk, ja viņi var būt noderīgi, palīdzēt. Pat neliels, bērna vecumam atbilstošs darbiņš mazina bezpalīdzības un baiļu sajūtu, palīdz justies drošāk zinot, ka grūta brīdi arī man kāds palīdzēs un būs līdzās. Kā jūsu ģimene var palīdzēt un atbalstīt?

Esiet vērīgi
Bieži vien bērni nerunā par to, kas tos satrauc tieši, bet tas izpaužas viņu rotaļās, zīmējumos vai kā aizkaitināmība, nemiers, slikti sapņi utml. Šī ir iespēja uzsākt sarunu, lai pārrunātu, kas bērnu uztrauc, ko viņš ir dzirdējis un domā.

Lielie jautājumi
Traģiski notikumi rosina bērnu domāt un runāt par nāvi. Bērni var just bailes zaudēt vecākus vai nomirt. Bieži bērni mēdz jautāt: „Vai es nomiršu? Vai tu nomirsi?”

Iespējams, ka jums nebūs atbildes uz visiem bērna jautājumiem, svarīgi, ka varat runat un domāt par tiem kopā.

Nestaidzieties atbildēt, dodiet iespēju bērnam pastāstīt par ko viņš baidās jautājot: „Kā tu to domā?”

Iespējams, ka jūs vēlēsieties arī paskaidrot, ka kādreiz mēs visi nomirsim, bet parasti cilvēki dzīvo ilgu mūžu un visticamāk jūs būsiet kopā daudzus gadus.

Rituāli palīdz dot jūtām, emocijām ietvaru, izpaust tās. Pieminiet cietušos ar kādu kopīgu rituālu- piemēram, iededzot svecīti.

Pirmsskolas vecuma bērni
Ja iespējams, pasargājiet pirmsskolas vecuma bērnus no ziņām par lielām, biedējošam traģēdijām– tas var iedragāt bērna drošības sajūtu, kas šajā vecumā ir svarīgākā.

Pievērsiet uzmanību informācijai, kuru bērns var saņemt no medijiem- bieži tā var būt nepiemērota bērna vecumam– traumējoša un nesaprotam. Pārrunājiet kā bērns ir sapratis redzēto.

Ja tomēr bērni uzzinājuši par notikušo, izskaidrojiet to neiedziļinoties detaļās un pastāstiet, kas tiek darīts, lai atrisinātu situāciju. Pārlieciniet bērnu, ka viņš ir drošībā. Centieties skaidri atbildēt uz katru bērna jautājumu.

Lai gan var rasties iespaids, ka mazi bērni „īsti nesaprot” notikušo, kas saistīts ar viņu attīstības īpatnībām, piemēram, nepilnīga izpratne par nāves neatgriezeniskumu, bērni uztver biedējošos attēlus un informācija, un tie var atstāt ilgstošu iespaidu. Izpausmes un sekas reizēm pamanāmas tikai pēc kāda laika, piemēram, kā spēcīgas bailes no dažādām vietām, nodarbēm, slikti sapņi, čurāšana gultā, pirksta zīšana. Mazi bērni notikumus bieži attiecina uz sevi un tiem ir ļoti dzīva fantāzija, tāpēc ir liela iespēja, ka viņi domās, ka kaut kas līdzīgs var notikt ar viņiem vai citiem ģimenes locekļiem.

Svarīgākais šajā vecumā ir sniegt bērniem drošības sajūtu. Tas nozīme pieņemt viņu jūtas, lai kādas tās būtu (dusmas, skumjas, bailes…), būt blakus un ļaut bērna sajust, ka viņa tuvinieki ir un būs viņam blakus un parūpēsies par viņu.

Sākumskolas vecuma bērni
Šajā vecuma bērni jau skaidrāk apzinās notiekošo un var just lielas bailes par savu drošību. Esiet atsaucīgi klausītāji, veltiet tik daudz laika, cik nepieciešams, lai pārrunātu visus jautājumus, kas bērnu satrauc.

Iespējams, ka bērns var atkārtoti jautāt tos pašus jautājumus.

Pārunājiet, kā bērns var sevi pasargāt līdzīgā situācijā.

Pusaudži
Pusaudži visbiežāk paši sekos līdzi notikumiem medijos, sociālajos tīkos un viņu skatījums var būt plašāks. Iespējams, ka viņus interesēs iemesli un iespējas palīdzēt. Ieklausieties sava bērna viedoklī un padalieties ar to, kas zināms jums.

Var būt aktuāli pārrunāt arī, ko par to domā un runā skolasbiedri un draugi.

Kad jāmeklē speciālista atbalsts?
Bērniem, kas bijuši notikuma liecinieki, kuru tuvinieki vai viņi paši cietusi negadījumā, būs nepieciešams saņemt speciālista atbalstu, lai dziedinātu notikušā traumējošo ietekmi. Tomēr arī tad, ja bērns nav tieši iesaistīts, nesaudzīga informācija vai jūtīgums var radīt tik spēcīgus pārdzīvojumus, ar kuriem bērnam grūti tikt galā.

Ja jums ir lielāki bērni-jaunieši, ar kuriem kopā esiet devušies uz notikuma vietu, lai palīdzētu, iespējams, ka piedzīvotais var būt tik spēcīgs, ka bērnam būs nepieciešams pārrunāt pieredzēto ar psihologu vai psihoterapeitu.

Ir palīdzoši, ja jūsu gimenē ir ieradums pārrunāt lietas, bērns zina, ka var ar jums padalīties. Tāpat svarīgi, lai bērns zina, kur vērsties pēc palīdzības un padoma ārpus mājām, ja tas viņam nepieciešams. Reizēm ir jautājumi, par kuriem bērni nespēj vai nevēlas runāt ar vecākiem.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *